śrīmadvālmīkīya rāmāyaṇe kiṣkindhākāṇḍam |
atha ṣaṭcatvāriṃśassargaḥ |
gateṣu vānarendreṣu rāmassugrīvamabravīt |
Verse 1
kathaṃ bhavānvijānīte sarvaṃ vai maṇḍalaṃ bhuvaḥ || 1 ||
sugrīvastu tato rāmamuvāca praṇatātmavān |
Verse 2
śrūyatāṃ sarvamākhyāsye vistareṇa nararṣabha || 2 ||
yadā tu dundubhiṃ nāma dānavaṃ mahiṣākṛtim |
Verse 3
parikālayate vālī malayaṃ prati parvatam || 3 ||
tadā viveśa mahiṣo malayasya guhāṃ prati |
Verse 4
viveśa vālī tatrāpi malayaṃ tajjighāṃsayā || 4 ||
tato'haṃ tatra nikṣipto guhādvāri vinītavat |
Verse 5
na ca niṣkrāmate vālī tadā saṃvatsare gate || 5 ||
tataḥ kṣatajavegena āpupūre tadā bilam |
Verse 6
tadahaṃ vismito dṛṣṭvā bhrātṛśokaviṣārditaḥ || 6 ||
athā'haṃ kṛtabuddhistu suvyaktaṃ nihato guruḥ |
Verse 7
śilā parvatasaṅkāśā biladvāri mayā kṛtā || 7 ||
aśaknuva nniṣkramituṃ mahiṣo vinaśediti |
Verse 8
tato'hamāgāṃ kiṣkindhāṃ nirāśastasya jīvite || 8 ||
rājyaṃ ca sumahatprāpya tārayā rumayā saha |
Verse 9
mitraiśca sahitastatra vasāmi vigatajvaraḥ || 9 ||
ājagāma tato vālī hatvā taṃ dānavarṣabham |
Verse 10
tato'hamadadāṃ rājyaṃ gauravādbhayayantritaḥ || 10 ||
sa māṃ jighāṃsurduṣṭātmā vālī pravyathitendriyaḥ |
Verse 11
parikālayate krodhāddhāvantaṃ sacivaissaha || 11 ||
tato'haṃ vālinā tena sā'nubaddhaḥ pradhāvitaḥ |
Verse 12
nadīśca vividhāḥ paśyanvanāni nagarāṇi ca || 12 ||
ādarśatalasaṅkāśā tato vai pṛthivī mayā |
Verse 13
alātacakrapratimā dṛṣṭā goṣpadavattadā || 13 ||
pūrvāṃ diśaṃ tato gatvā paśyāmi vividhān drumān |
Verse 14
parvatanśca nadī ramyāssarāṃsi vividhāni ca || 14 ||
udayaṃ tatra paśyāmi parvataṃ dhātumaṇḍitam |
Verse 15
kṣīrodaṃ sāgaraṃ caiva nityamapsarasālayam || 15 ||
parikālayamānastu vālinā'bhidruta stadā |
Verse 16
punarāvṛtya sahasā prasthito'haṃ tadā vibho || 16 ||
punarāvartamānastu vālinā'bhidrutodrutam |
diśastasyāstato bhūyaḥ prasthito dakṣiṇāṃ diśam |
Verse 17
vindhyapādapasaṅkīrṇāṃ candanadrumaśobhitām || 17 ||
drumaśailāṃstataḥ paśyanbhūyo dakṣiṇato'parām |
Verse 18
paścimāṃ ca diśaṃ prāptā vālinā samabhidrutaḥ || 18 ||
sampaśyanvividhāndeśānastaṃ ca girisattamam |
Verse 19
prāpya cāstaṃ giriśreṣṭhamuttarāṃ sampradhāvitaḥ || 19 ||
himavantaṃ ca meruṃ ca samudraṃ ca tathottaram |
Verse 20
yadā na vindaṃ śaraṇaṃ vālinā samabhidrutaḥ || 20 ||
tadā māṃ buddhisampanno hanūmānvākyamabravīt |
Verse 21
idānīṃ me smṛtaṃ rājanyathā vālī harīśvaraḥ || 21 ||
mataṅgena tadā śapto hyasminnāśramamaṇḍale |
Verse 22
praviśedyadi vai vālī mūrdhā'sya śatadhā bhavet || 22 ||
tatra vāsassukho'smākaṃ nirudvigno bhaviṣyati |
Verse 23
tataḥ parvatamāsādya ṛṣyamūkaṃ nṛpātmaja || 23 ||
na viveśa tadā vālī mataṅgasya bhayāttadā |
Verse 24
evaṃ mayā tadā rājanpratyakṣamupalakṣitam || 24 ||
ityārṣe śrīmadrāmāyaṇe vālmīkīya ādikāvye kiṣkindhākāṇḍe ṣaṭcatvāriṃśassargaḥ ||
Sanskrit — Devanagari (original)
श्रीमद्वाल्मीकीय रामायणे किष्किन्धाकाण्डम् ।
अथ षट्चत्वारिंशस्सर्गः ।
गतेषु वानरेन्द्रेषु रामस्सुग्रीवमब्रवीत् ।
कथं भवान्विजानीते सर्वं वै मण्डलं भुवः ॥ 1 ॥
सुग्रीवस्तु ततो राममुवाच प्रणतात्मवान् ।
श्रूयतां सर्वमाख्यास्ये विस्तरेण नरर्षभ ॥ 2 ॥
यदा तु दुन्दुभिं नाम दानवं महिषाकृतिम् ।
परिकालयते वाली मलयं प्रति पर्वतम् ॥ 3 ॥
तदा विवेश महिषो मलयस्य गुहां प्रति ।
विवेश वाली तत्रापि मलयं तज्जिघांसया ॥ 4 ॥
ततोऽहं तत्र निक्षिप्तो गुहाद्वारि विनीतवत् ।
न च निष्क्रामते वाली तदा संवत्सरे गते ॥ 5 ॥
ततः क्षतजवेगेन आपुपूरे तदा बिलम् ।
तदहं विस्मितो दृष्ट्वा भ्रातृशोकविषार्दितः ॥ 6 ॥
अथाऽहं कृतबुद्धिस्तु सुव्यक्तं निहतो गुरुः ।
शिला पर्वतसङ्काशा बिलद्वारि मया कृता ॥ 7 ॥
अशक्नुव न्निष्क्रमितुं महिषो विनशेदिति ।
ततोऽहमागां किष्किन्धां निराशस्तस्य जीविते ॥ 8 ॥
राज्यं च सुमहत्प्राप्य तारया रुमया सह ।
मित्रैश्च सहितस्तत्र वसामि विगतज्वरः ॥ 9 ॥
आजगाम ततो वाली हत्वा तं दानवर्षभम् ।
ततोऽहमददां राज्यं गौरवाद्भययन्त्रितः ॥ 10 ॥
स मां जिघांसुर्दुष्टात्मा वाली प्रव्यथितेन्द्रियः ।
परिकालयते क्रोधाद्धावन्तं सचिवैस्सह ॥ 11 ॥
ततोऽहं वालिना तेन साऽनुबद्धः प्रधावितः ।
नदीश्च विविधाः पश्यन्वनानि नगराणि च ॥ 12 ॥
आदर्शतलसङ्काशा ततो वै पृथिवी मया ।
अलातचक्रप्रतिमा दृष्टा गोष्पदवत्तदा ॥ 13 ॥
पूर्वां दिशं ततो गत्वा पश्यामि विविधान् द्रुमान् ।
पर्वतन्श्च नदी रम्यास्सरांसि विविधानि च ॥ 14 ॥
उदयं तत्र पश्यामि पर्वतं धातुमण्डितम् ।
क्षीरोदं सागरं चैव नित्यमप्सरसालयम् ॥ 15 ॥
परिकालयमानस्तु वालिनाऽभिद्रुत स्तदा ।
पुनरावृत्य सहसा प्रस्थितोऽहं तदा विभो ॥ 16 ॥
पुनरावर्तमानस्तु वालिनाऽभिद्रुतोद्रुतम् ।
दिशस्तस्यास्ततो भूयः प्रस्थितो दक्षिणां दिशम् ।
विन्ध्यपादपसङ्कीर्णां चन्दनद्रुमशोभिताम् ॥ 17 ॥
द्रुमशैलांस्ततः पश्यन्भूयो दक्षिणतोऽपराम् ।
पश्चिमां च दिशं प्राप्ता वालिना समभिद्रुतः ॥ 18 ॥
सम्पश्यन्विविधान्देशानस्तं च गिरिसत्तमम् ।
प्राप्य चास्तं गिरिश्रेष्ठमुत्तरां सम्प्रधावितः ॥ 19 ॥
हिमवन्तं च मेरुं च समुद्रं च तथोत्तरम् ।
यदा न विन्दं शरणं वालिना समभिद्रुतः ॥ 20 ॥
तदा मां बुद्धिसम्पन्नो हनूमान्वाक्यमब्रवीत् ।
इदानीं मे स्मृतं राजन्यथा वाली हरीश्वरः ॥ 21 ॥
मतङ्गेन तदा शप्तो ह्यस्मिन्नाश्रममण्डले ।
प्रविशेद्यदि वै वाली मूर्धाऽस्य शतधा भवेत् ॥ 22 ॥
तत्र वासस्सुखोऽस्माकं निरुद्विग्नो भविष्यति ।
ततः पर्वतमासाद्य ऋष्यमूकं नृपात्मज ॥ 23 ॥
न विवेश तदा वाली मतङ्गस्य भयात्तदा ।
एवं मया तदा राजन्प्रत्यक्षमुपलक्षितम् ॥ 24 ॥
इत्यार्षे श्रीमद्रामायणे वाल्मीकीय आदिकाव्ये किष्किन्धाकाण्डे षट्चत्वारिंशस्सर्गः ॥